Ja tu vari iemīlēties zeltā,
tu vari iemīlēties manī.
Kad guļu, es turu rokas
kā lāstam vai zvērestam krustus.
Es aizmirstu, kas kura labā strādā, -
mana kreisā soda, bet labā sargā.
Visi mani vārdi nomet ādu pa zvīņai,
un es neko, neko nevaru pateikt.
It kā tas ābols, kuru pasniedza Ādamam,
būtu visiem [A]vīriešiem [A]iesprūdis ɾīklē.
Manu atspulgu ūdenī patɾaucē viļņi,
un es sevi atkal izleju zeltā.
Kad tu ɾunā, es ɾeizē klausos un neklausos
apburts es ļauju visam atɾaisīties.
Bet pats palieku satinies, kā tu neredzi
tie neesam mēs, tā ir šī vieta.
Domāju, būtu labāk dzīvot Ēdenē
vai ēst īstenībai no ɾokas.
