Dīķī viena karūsa
vienreiz izdomāja,
ka tai ir pavisam tukša,
tukša, tukša māja.
Kopš tā brīža karūsa
zelta naudu krāja.
Krāja, krāja, taupīja,
krāja, krāja, krāja.
Negāja vairs ciemos,
ja kāds aicināja.
Nesauca pie sevis draugus,
tikai naudu krāja.
Māja zelta naudas pilna,
Nav, kur nolikt kāju.
Karūsa vairs netiek iekšā
pati savā mājā.
Tas nekas, ja netiek iekšā,
ka tik pilna māja.
Ka tik labi karūsai,
ka tik labi klājas.
Karūsai nu tagad
jāceļ jauna māja.
Bet, lai celtu,
vēl tik nauda jāsakrāj.
