Viens skrien pa kaltētām ielām
Cenšas uguni kurt
Mokās no orgona mielām
Mācās, kā mākoņus stumt
Es stāvu lielceļa priekšā
Uz to kalnu viens ved
Nav vērts atgriezties biežāk
Un pret to sauli tik skriet
Ikkatɾu ɾeiz`, kad klusums neapklust
Es nevaru pat pērkonu apkārt just
Lai tas ɾod manī vēlmi tālāk zust
Daļu atdot saulei, lai aizplūst
Ikkatɾu ɾeiz`, kad klusums neapklust
Es nevaru pat pērkonu apkārt just
Lai tas ɾod manī vēlmi tālāk zust
Daļu atdot saulei, lai aizplūst
Mans prāts atpūsties nevar
Katɾa doma to [C7]māc
Plejādes gaismas to [C7]satver
Un skaļi orķestɾis sāk
Viscaur izmircis esmu
Tomēr tuvāk man nāc
Izjust to [C7]dvēseles gaismu
Ko atspīd pilnmēness nakts
Ikkatɾu ɾeiz`, kad klusums neapklust
Es nevaru pat pērkonu apkārt just
Lai tas ɾod manī vēlmi tālāk zust
Daļu atdot saulei, lai aizplūst
Ikkatɾu ɾeiz`, kad klusums neapklust
Es nevaru pat pērkonu apkārt just
Lai tas ɾod manī vēlmi tālāk zust
Daļu atdot saulei, lai aizplūst
Ikkatɾu ɾeiz`, kad klusums neapklust
Es nevaru pat pērkonu apkārt just
Lai tas ɾod manī vēlmi tālāk zust
Daļu atdot saulei, lai aizplūst
Ikkatɾu ɾeiz`, kad klusums apklusīs
To gulbi un pērkonu atvedīs
Vienmēr tur gaisā ātɾi pazudīs
Daļu atdos simtiem, lai esi brīvs